Pirms daudziem gadiem caur Saules sistēmu lidoja milzīgs kosmosa kuģis, kura apjomi līdzinājās veselai planētai. Kuģis veda desmitiem miljoniem lielu kolonistu baru uz kādu tālu sistēmu. Nezināmu iemeslu dēļ tas cieta avārijā. Rezultātā Zemei radās pavadonis - Mēness. Lielākā daļa citplanētiešu gāja bojā. Dzīvi palika tie, kas tobrīd atradās anabiozes stāvoklī. Taču nebija, kam viņus atmodināt. Tā pagāja gadu tūkstoši.

Uz Zemes laiks, protams, ritēja uz priekšu. Iestājās 1997. gads, kad piedzēries matrozis uz kreisera Aurora izšāva no lielgabala. Šāviena, kas nozīmēja visas pasaules revolūcijas sākumu, raidītais lādiņš trāpīja nevis Ziemas pilij, bet Mēnesim. Seka bija negaidītas. Lādiņš iedarbināja gadu tūkstošiem stāvošos aparātus, un sākās citplanētiešu atmošanās. Citplanētieši sāka novērtēt savu stāvokli un secināja, ka vienīgais veids, kā izdzīvot, ir iekarot Zemi. Sākās gatavošanās iebrukumam. Pētot planētu ar teleskopiem, potenciālo iebrucēju redzeslokā nonāca mazs ciematiņš Gadjukina. Uzmanību piesaistīja uzraksts uz ceļa rādītāja: Gadjukina - Zemes naba.

Tikmēr Krievijā pilnā sparā rit Pilsoņu karš. Caur Gadjukinai stiepjas frontes līnija. Urālas upe sadala ciemu divās daļās. Vienā nocietinājusies Sarkanā armija ar Čapajeva divīziju priekšgalā, bet otrā saimnieko baltgvardu ģenerāļi ar saviem spēkiem. Čapajevam nav laika ķēpāties ar citplanētiešiem. Kāds nelietis gaišā dienas laikā nočiepis no štāba pulka karogu. Sarkanarmiešus šis fakts pilnībā demoralizējis. Atžirguši no kārtējām paģirām, Čapajevs ar Petjku nolemj ielavīties baltgvardu nometnē, atgūt karogu un pie viena atriebties pretīgajiem ienaidniekiem. Varat paši iedomāties, kāda putra tiek savārīta, kad bez baltajiem un sarkanajiem Gadjukinā parādās citplanētieši.